Grobiņas viduslaiku pils būvniecība saistāma ar 13.gs. vidu, kad Grobiņas pils kā hus to Grobin pirmo reizi minēta vēstures avotos. Domājams, ka tā bijusi no koka, jo 1263.gadā tā nodedzināta. 1328.gadā pils uzcelta no jauna. Tā atrodas blakus Grobiņas pilskalnam – Kurzemē bijis raksturīgi pilis celt seno kuršu pilskalnu tiešā tuvumā. Pils gadsimtu garumā bijusi nozīmīgs militārs nocietinājums līdz zaudējusi savu militāro nozīmi 1795. un 1812.gada karadarbības rezultātā. Savā dzīves gaitā pils vairākkārt remontēta un modernizēta. Līdz mūsdienām saglabājušies viduslaiku mūri, 17.gs. veidotie nocietinājumu bastioni un aizsarggrāvji, kā arī stāvinātās nogāzes.

Pētnieki uzskata, ka Grobiņas viduslaiku pils ar bastioniem būvēta uz senas skandināvu apmetnes, tāpēc tā iekļauta transnacionālā seriālnominācijā “Vikingu laika vietas Ziemeļeiropā” UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam.

Leģenda par Grobiņas viduslaiku pili

Grobiņas pils esot bijusi ļoti skaista un bagāta. Zem pils esot bijušas divas apakšzemes ejas: viena vedusi uz baznīcu, otra – uz Iļģu kapiem. Šai pilī reiz dzīvojis kāds bruņinieks, kam bijusi ļoti skaista meita. Pils īpašnieks izprecējis savu meitu kādam dižciltīgam jauneklim, bet meitenei jauneklis neesot paticis. Bruņinieks ar saviem padotajiem bijis sirotājs. Sagūstītos vaņģiniekus viņi sūtījuši visgrūtākos darbus darīt.

Nepaklausīgie vaņģinieki turēti apakšzemes ieslodzījumā. Reiz starp atvestajiem vaņģiniekiem bijis kāds jauns, skaists puisis, kas negribējis pakļauties. Viņu ieslodzījuši vienā no apakšzemes pagrabiem. Jaunajai kundzei jauneklis iepaticies, un viņa nolēmusi viņu glābt. Drošsirdīgā sieviete aizvedusi jaunekli pa apakšzemes ejām uz Iļģu kapiem.

Jauneklis izglābies, bet jauno kundzi nežēlīgais tēvs un vīrs ieslodzījuši un dzīvu iemūrējuši kādā no pils apakšzemes ejām. Cilvēki stāsta, ka vēl tagad laiku pa laikam Grobiņas pils apkārtnē dzirdami sievietes vaidi, kas nākot no apakšzemes.

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis sastāv no vairākiem viena laika arheoloģijas pieminekļiem: Grobiņas pilskalna (Skābarža kalna) un senpilsētas, Grobiņas viduslaiku pils ar bastioniem, Priediena senkapiem, Atkalnu senkapiem, Smukumu senkapiem un Porānu (Pūrānu) senkapiem, kas kompakti izvietoti Grobiņā un tās tuvākajā apkārtnē. Šie pieminekļi lielākoties datējami ar 7. – 9.gs. un ir saistāmi ar iespaidīgu skandināvu koloniju, kas kā Seeburg (Jūrpils) minēta arī 9.gs. rakstītajos avotos.

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir autentisks un ļoti labi saglabājies, galvenokārt, vikingu laika arheoloģisko vietu un struktūru kopums. Arheoloģiskajos izrakumos iegūtā materiāla bagātība un daudzveidīgums parāda, ka Grobiņa bija viena no sava laika nozīmīgākajām vikingu pasaules vietām Baltijas jūras austrumu daļā. Tāpēc Grobiņas arheoloģiskā ansambļa pieminekļi iekļauti transnacionālā seriālnominācijā “Vikingu laika vietas Ziemeļeiropā” UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam.

Foto no Grobiņas TIC arhīva