Nostāsti par laupītāju Dāvidu, kurš kurinājis maldu ugunis, lai ievilinātu kuģus briesmās, piešķir bākas atrašanās vietai noslēpumainību, tādējādi īpašu pievilcību.

Vēl 19.gs. sākumā te auguši milzīgi koki, kuri kalpojuši jūrniekiem par orientieri. Jūras kartēs šī vieta dēvēta par Domkalnu, t.i., Baznīckalnu (norāde uz senu svētvietu). Pirms Slīteres torņa uzcelšanas Zilo kalnu kraujā audzis milzu ozols, kas bijis atzīmēts jūras kartēs. Kad ozolā iespēris zibens, tas aizgājis bojā.

Vairākus gadsimtus par orientieri kalpojusi dāņu vikingu būvētā Slīteres baznīca.

1849.gadā no laukakmeņiem būvētais Slīteres tornis, kurš par diennakts bāku kļuvis tikai 1961.gadā, šodien uzskatāms par otru vecāko saglabājušos navigācijas būvi Latvijā (aiz Ovīšu bākas).

Tā bija viena no augstākajām ugunīm visā Baltijas jūras piekrastē (vairāk kā 100 m virs jūras līmeņa). Pakāpšanās sanāk diezgan iespaidīga, jo 26 metrus augsto torni vēl papildina Zilo kalnu krauja, kas pie celtnes pamatiem sasniedz 76 m virs jūras līmeņa. No bākas augstumiem var vērot gan Miķeļtorņa, Ovīšu, Kolkas un pat Sāmsalā esošās Sirves raga bākas (pa kreisi no Mazirbes baznīcas). Slaidais Mazirbes baznīcas tornis vīd tepat – aiz Undžavas mežu biežņas, un labi noder arī zvejniekiem un jūrniekiem par orientieri. Zilo kalnu krauja noteikusi vēl vienu īpatnību: neviena no Latvijas bākām neatrodas tik tālu no jūras (5,3 km).

1999.gadā Šlīteres bākā tika izdzēstas ugunis un nomontētas gaismas iekārtas. Bākas izdzēšana neapdraud kuģošanas drošību Ziemeļkurzemes piekrastē, jo kuģi tagad ir aprīkoti ar mūsdienīgām navigācijas iekārtām, tāpēc gaismas orientieru skaitu var samazināt. Agrākās bākas joprojām paliek kā labi dienas orientieri zvejniekiem.

Kopš 2002.gada bākas komplekss ir Slīteres nacionālā parka tūrisma objekts, kas kalpo kā skatu tornis apmeklētājiem. Tajā izvietota ekspozīcija par jūras bākām Latvijā, Baltijā un pasaulē.

Foto no Talsu TIC arhīva.